KAS IR BOULDERINGS?

Boulderings ir klinšu kāpšanas veids, kur kāpšana notiek bez virvēm un drošību nodrošina matrači. Iekštelpu boulderinga sienas augstums vidēji ir 4 metri. Dabā uz īstām klintīm šis augstums ir no 4 līdz 6 metriem. Lai varētu kāpt boulderinga maršrutus nav nepieciešama iepriekšēja pieredze kā arī dārgs inventārs, pietiek ar klinšu kurpju pāri un magnēzija maisiņu. Boulderinga kāpšanas mērķis ir veikt dažādu sarežģītību īsus maršrutus. Lai veiktu maršrutus ir jāveic dažādas kustības, kur jāizmanto līdzsvars, kāpšanas tehnika, spēks un prāts.
Kāpšanas augstums boulderinga maršrutus ir pietiekami augsts, bet ne tik, lai tas būtu biedējošs. Atšķirībā no klinšu kāpšanas, kur nepieciešamas virves, boulderingā kritiena gadījumā apakšā ir matrači, tādēļ kāpšanas procesā var vairāk koncentrēties uz pašu kāpšanu nevis uz inventāra pareizu pielietojumu. Kāpjot esi tikai Tu un siena, un uz zemes draugi, kas uzmundrina un iedrošina.
Boulderings ir ļoti labs fiziskais treniņš, kur tiek nodarbināti visi ķermeņa muskuļi, kas ir liels pluss, jo tas tiek darīt aizraujošā veidā, salīdzinot ar citiem ķermeņa muskuļu treniņa veidiem. Kāpšanas process ir tik interesants, ka nepamanīsi cik lielu fizisko treniņu esi veicis līdz brīdim, kad pamodīsies nākošajā dienā gultā. Ja ir interese kā izmainās ķermenis kāpjot regulāri, var apskatīties bildes ar slaveniem kāpējiem un redzēsiet, ka tas ir patiešām iespaidīgi.
Katram boulderinga maršrutam ir savs risinājums kā to izkāpt un katram cilvēkam tas var būt savādāks, ņemot vērā ķermeņa īpašības kā roku atpletums, garums, lokanība, spēks. Piemēram gara auguma cilvēkam būs vieglāk aizsniegt kādu tālāku aizķeri, bet grūti iekārtoties pozīcijās, kur kājas ir tuvu rokām. Atslēga kāpšanas maršrutu izkāpšanai ir tas kā tiek pozicionēts ķermenis uz sienas, kādā secība tiek liktas rokas un kājas vai kāda viltīga kāpšanas kustība kā purngala vai papēža aizāķēšana, aizķeres satvēriena veids. Tādēļ ļoti bieži maršruta izkāpšanai nepietiek ar brutālu spēku, bet vajag iepriekš padomāt vai izmēģināt vairākus tehnikas veidus līdz izdodas izkāpt maršrutu. Tieši šis domāšanas process treniņa laikā liek izolēties no pasaules problēmām un noņemt ikdienas stresu.

Kāpšanas maršrutu grūtības līmenis:

Kāpšanas maršruta grūtības līmenis norāda maršruta sarežģītību un fizisko sagatavotību, kas nepieciešama maršruta izkāpšanai. Eiropā izmanto vērtēšanas sistēmu pēc Fontenblo skalas. Šī skala radusies Francijas Fontenblo mežā, kas pilns ar milzu akmeņiem. Šai vietai ir arī otrs atpazīstams nosaukums – Maģiskais mežs. Vērtēšanas skala sākas ar 1 un augošā secībā palielinoties skaitlim, palielinās arī grūtība. Dabā novērtēti maršruti ar grūtībām 1 un 2 ir ļoti maz atrodami. Katrs skaitlis ir kāds aptuveni-konkrētas grūtības grupa, kura iedalās vel trīs sīkākās secīgās grūtības augošos līmeņos – A; B; C. Respektīvi maršruts 6C ir grūtāks par 6B, un 6B maršruts ir grūtāks par 6A. Ir maršruti, kur grūtība ir pa vidu līmeņiem, tādēļ ir izdomāts pievienot “+” zīmi. Respektīvi 6A+ maršruts ir grūtāks par 6A, bet vieglāks par 6B. Iepriekš tika pieminēts, ka grūtības līmenis un aptuveni-konkrēts, jo formula maršruta grūtības noteikšanai nav izdomāta. Grūtības līmenis tiek noteikts, izkāpjot maršrutu. Konkrēta maršruta grūtība var mainīties un iegūt kādu vidējo aritmētisko grūtību pēc vairāku kāpēju vērtējuma. Jo pieredzējušāks ir kāpējs, jo precīzāku grūtību tas spēj noteikt maršrutam. Maršrutu grūtības noteikšana nav viegla, jo jāņem vēra, ka katrs kāpējs ir ar dažādām auguma īpašībām, kur, piemēram, cilvēki ar lielāku roku atpletumu var vieglāk aizsniegties līdz nākošajai aizķerei nekā ar mazāku. Kas vel interesants maršrutu grūtības noteikšanai netiek ņemti vērā citi faktori kā maršruta augstums, psiholoģiskā grūtība.
Grūtākais izkāptais boulderinga maršruts ir 9A, ko ir izkāpis somu kāpējs Nalle Hukkataival.